Latviešu valoda

Radoje Domanovičs (1873. gada 16. februāris – 1908. gada 17. augusts) bija serbu rakstnieks, žurnālists un skolotājs, visvairāk pazīstams ar saviem satiriskajiem īsajiem stāstiem.

Radoje Domanovičs dzimis Ovsište ciematā, Centrālajā Serbijā, vietējā skolotāja un uzņēmēja Miloša Domanovića un Persidas Cukić, viena no Pirmā un Otrā serbu sacelšanās karaspēka komandieriem Pavles Cukić pēcteča, dēls. Bērnību viņš pavadīja Gornje Jarušice ciematā netālu no Kragujevacas, kur apmeklēja pamatskolu. Kragujevacā pabeidza vidusskolu un Belgradas Universitātes Filozofijas fakultāti, kur studēja serbu valodu un vēsturi.

1895. gadā Domanovičs ieguva savu pirmo amatu – skolotāja vietu Pirotā, Serbijas dienvidos, reģionā, kas tikai nesen bija atbrīvots no Osmaņu impērijas. Pirotā viņš iepazinās ar Jašu Prodanoviču (1867–1948), skolotāju un aktīvistu, kurš palīdzēja veidot viņa politiskos uzskatus. Tur viņš iepazinās arī ar savu nākamo sievu Natāliju Raketić (1875–1939), nabadzīgu skolotāju no Sremski Karlovci, kura viņu atbalstīja visu viņa īso un vētraino dzīvi un ar kuru viņam bija trīs bērni.

Sakarā ar to, ka viņš pievienojās opozīcijā esošajai Tautas radikāļu partijai, viņš nonāca konfliktā ar Obrenoviču dinastijas režīmu un 1895. gada beigās tika pārcelts uz Vranje, bet 1896. gadā atkal pārcelts uz Leskovacu. Arī Domanoviča rakstnieka karjera sākās laikā, kad viņš bija skolotājs, 1895. gadā publicējot savu pirmo reālistisko īso stāstu. Pēc pirmās publiskās uzstāšanās pret valdību 1898. gadā viņš un viņa sieva tika atlaisti no civildienesta un Domanovičs ar ģimeni pārcēlās uz Belgradu.

Belgradā viņš sāka strādāt kopā ar kolēģiem rakstniekiem nedēļas žurnālā “Zvezda” (Zvaigzne) un opozīcijas politiskajā laikrakstā “Odjek” (Atbalss). Šajā laikā viņš sāka rakstīt un publicēt savus pirmos satīriskos stāstus, piemēram, “Dēmons” un “Kaislību atcelšana”. Radoje kļuva slavens, publicējot savus pazīstamākos stāstus “Vadonis” (1901) un “Stradija” (1902), kuros viņš atklāti uzbruka režīma liekulībai un aplamībām.

Pēc apvērsuma, kas 1903. gadā izbeidza Aleksandra Obrenoviča valdīšanu, Domanovičs, būdams popularitātes virsotnē, saņēma rakstveža amatu Izglītības ministrijā, jaunā valdība atļāva viņam doties uz Vāciju uz vienu gadu specializēties, šo laiku viņš pavadīja Minhenē. Atgriezies Serbijā, Radoje bija vīlies, ka sabiedrībā nav reālu pārmaiņu. Viņš sāka izdot savu politisko nedēļas žurnālu “Stradija”, kurā turpināja kritizēt jaunās demokrātijas trūkumus, taču viņa rakstniecībai vairs nebija tāda spēka un iedvesmas kā agrāk.

Radoje Domanovičs nomira pusstundu pēc pusnakts 1908. gada 17. augustā 35 gadu vecumā pēc ilgas cīņas ar hronisku pneimoniju un tuberkulozi. Viņš tika apglabāts Belgradas Jaunajos kapos. Viņa pārējie nepublicētie darbi tika nozaudēti Pirmā pasaules kara laikā.

Literārie darbi

Daži no slavenākajiem Radoje Domanoviča darbiem ir:

• Dēmons, 1898
• Kaislību atcelšana, 1898
• Kraljević Marko starp serbiem otro reizi, 1901
• Mūsdienu sacelšanās, 1902
• Nāves jūra, 1902
• Parasta serbu vērša prātošana, 1902
• Stradija, 1902
• Vadonis, 1901
• Zīmogs, 1899

Projektu “Radoje Domanovič” uztur kvalitātes inženieris un literatūras entuziasts Vladimirs Živanovičs ar mērķi digitalizēt serbu rakstnieka Radoje Domanoviča pabeigtos darbus un dot iespēju lasītājiem visā pasaulē iepazīties ar oriģināldarbiem un tulkojumiem. Turpmāk lasāmie stāsti tika tulkoti speciāli šim projektam un šeit tiek publicēti pirmo reizi:

• Parasta serbu vērša prātošana, 1902
• Vadonis (1–2–3), 1901
• Zīmogs, 1899

Projektam “Radoje Domanovičs” tulkoja Ginta Linmeijere.

[Contents of this biographical reference page were written for the “Radoje Domanović” Project with the goal of promoting the life and works of the famous Serbian satirist, Radoje Domanović, and are released into public domain. Editor]